Via Dinarica - Slovēnijas posms
Pirms vairākiem gadiem izlasīju rakstu "National Geographic" par vienu no pasaules skaistākajām pārgājienu takām – taku, kas, neskatoties uz popularitāti, joprojām saglabājusi savu pirmatnīgumu un dabiski neaptraipīto skaistumu. Tas bija raksts par Via Dinarica.
Šogad, pavisam negaidīti, visas zvaigznes sastājās tā, ka jūlijā radās brīvs brīdis. Meklēju iespēju piepildīt senu sapni un sameklēt bariņu dullos, ar kuriem kopā doties izpētīt šo mazzināmo taku. Izrādījās, ka atrast dullos nemaz nav tik grūti – latvietim tas dulluma gēns kaut kur dziļi iekšā gruzd. Nolēmu sākt ar Via Dinarica Slovēnijas posmu, kas gan ģeogrāfiski tuvāks, gan bieži dēvēts par takas oficiālo sākumpunktu.
Kas ir Via Dinarica?
Via Dinarica ir pārgājienu maršruts, kas kļuvusi par vienu no atzītākajiem pasaulē. "Lonely Planet" to iekļāvis starp pasaules iedvesmojošākajiem taku tīkliem. Aptuveni 2000 km garā taka ved cauri visai Dinaru kalnu grēdai, sākot no Slovēnijas un stiepjoties līdz Albānijai un pat Ziemeļmaķedonijai.
Takas mugurkauls ir Baltā taka, kas simbolizē augstkalnu brīvību un ainavu daudzveidību. Ceļi ved pa bijušām ganu takām, kara ceļiem un jauniem savienojumiem, kas piedāvā skatu punktus, vientulību un autentisku dabas pieredzi.
Slovēnijas posms - kas, kur un kā?
Slovēnijas posms ir aptuveni 160 km garš un tika sadalīts 6 dienās. Maršruts sākas Razdrto ciematā un ved caur Notranjskas plato, Nanos un Snežnik kalnu masīviem līdz Babno Polje, kas tiek dēvēta par aukstāko apdzīvoto vietu Slovēnijā.
Maršruta dienu sadalījums:
- 1. diena: Razdrto → Predjamas pils (16 km)
- 2. diena: Predjama → Rakov Škočjan (30 km)
- 3. diena: Rakov Škočjan → Velika Slivna (20 km)
- 4. diena: Velika Slivna → Grad Snežnik (22 km)
- 5. diena: Grad Snežnik → Snežnik virsotne (26 km)
- 6. diena: Snežnik virsotne → Babno Polje (25 km)
Pie dienu sadalījuma ir minētas oficiāli pieejamās distances, taču reālajā dzīvē tika noiets nedaudz vairāk (augstāk minētie 160 kilometri), jo ne visas naktsmītnes atradās uz pašas takas un marķējums vietām bija trūcīgs, kas rezultējās papildus soļos.
Naktsmītnes & komforts kalnos
Līdz pat pēdējam brīdim neskaidrība bija par nakšņošanas iespējām. Slovēnijā oficiāli ir aizliegts nakšņot teltī, taču kalnu namiņu informācija bija visai trūcīga. Plāns tapa vienkāršs: ņemam teltis līdzi un skatāmies pēc situācijas.
Rezultātā:
- 2 naktis pavadījām kalnu mājās;
- 1 nakti teltī pie kalnu mājas, izmantojot tās labumus;
- 1 nakti teltī kempinga teritorijā;
- 1 nakti kalnu baznīcas teritorijā, kur uzgājām visu, kas vajadzīgs nogurušiem ceļotājiem.
Katra nakts bija sava veida piedzīvojums, taču visas – drošas, ērtas un neaizmirstamas. Kāpēc piedzīvojums? Pirmais kalnu namiņš bija slēgts, taču sētas durvis bija vaļā, līdz ar ko lietainā laikā tikām sausās telpās ar elektrību, siltu dušu un. atdzesētu alu (Par visu samaksājām un kopā ar naudu atstājām pateicības vēstuli + tālruni saziņai). Otrās nakts baznīca mūs pārsteidza ar priekšnamā esošo koka skapīti, kurš sevī glabāja sveces, glāzes un grapas pudeli. Pēdējā pārgājiena nakts, Snežnik virsotnē bija lielākais pārsteigums - kad visu dienu esi gājis cauri mežiem, kur nav satikta neviena dzīva dvēsele, Tu tumsā uzkāp kalna virsotnē, kur slejas kalnu namiņš un tad Tu atver tā durvis un... tur ir cilvēki, skan mūzika, dziesmas, dejas un līst dzērieni. Ir pauze, jo šķiet, ka tā nav realitāte, bet ir - tu nekurienē esi nonācis Slovēņu kalnu ballītē.
Pārgājiens: tehniski viegls, taču fiziski prasīgs
Pārgājiena maršruts nav tehniski sarežģīts un arī takas reljefs kopumā ir visai saprātīgs, taču jārēķinās, ka takas kopgarums liks pūst un elst ikvienam gājējam, ja ne pirmajās dienās, tad vēlāk, uzkrājoties nogurumam, noteikti.
Ainavas ziņā pārgājienu varētu sadalīt divās daļās, kas būtu kalnu ainavas, kuras mijas ar zemnieku apkoptām ielejām un meži, kuri ir pauguraini, pilni ar milzīga izmēra skujkokiem un iespaidīgām karsta kritenēm.
Viena no patīkamākajām lietām noteikti būs takas pirmatnīgums, kas saglabājas, pateicoties mazajam apmeklētāju skaitam. Tam gan ir savs pluss un arī mīnuss, jo mežainākajos apvidos reizēm nākas taku pameklēt, lai saprastu, kurp tā tālāk ved.
Ko noteikti paņemt līdzi Via Dinarica:
- Labus, stingrus pārgājiena apavus, jo takas ir klinšainas;
- Hidrantu, pudeles un filtru ūdens attīrīšanai;
- Skaidru naudu – kartes ne visur pieņem;
- Ērču noņemšanas rīku un kādu pret-insektu līdzekli;
- Zvaniņu un piparu gāzi, ja tomēr satiekam lāci;
- Virvi un maisu, pārtikas glabāšanai, ja sanāk nakšņot brīvā dabā.
Apdraudējumi Via Dinarica - maz, bet reāli
Ja neskaita laikapstākļus un klasiskas pārgājienu traumas, tad divi lielākie apdraudējumi ir ērces un lāči.
Ar pirmo pazīstams ir ikviens lielāks vai mazāks brīvdabas staigulis, taču otrais mūsu platuma grādos nav tik koncentrētā daudzumā. Te gan jāatceras un jāņem vērā kāda patiesība – Eiropas lācis pats par sevi ir ļoti kautrīgs, tāpēc, ja būsi gana skaļš vai ja pārvietosies barā kā mēs, iespēja satikt ķepaini ir teju vai 0.
Mēs nevienu lāci nesastapām, izņemot to, kurš Mašun ciematā nonāca uz mūsu šķīvja, kad baudījām lāča gaļas steiku. Šo noteikti rekomendēju, jo gaļa bija pagatavota ekselenti.
Kad doties?
Maijs – oktobris ir labākais laiks. Jūlijs un augusts ir populārākie, taču tajos jāplāno uzmanīgāk ūdens rezerves, jo karstums dara savu.
Kopsavilkums
Tikko pabeidzot taku, sajūtas bija jauktas – tulznas, nogurums, sāpoši pleci... Taču tagad, ar distanci, es zinu – tas bija mans labākais pārgājiens. No kalnu korēm līdz ganībām un mežiem, no mierpilniem rītiem līdz dzīves svinēšanai Snežnik kalna būdā, kur atvērām durvis un ieraudzījām ballīti ar dejām uz galda un dzērieniem rokās.
Nu jau plānoju oktobrī doties tālāk pa Via Dinarica, izejot Horvātijas posmu.
Aicinu Via Dinarica Slovēnijā izbaudīt arī Tev, vai nu pievienojoties man, vai dodoties pašam, savā kompānijā. Šī taka ir tā vērta!